Dieva sūtīti droni, jeb kā krita Latvijas valdība

Viņa ceļi ir neizdibināmi.

To esmu teicis savos iepriekšējos rakstos. To teikšu arī šodien, jo šodien viņa ceļu neidzibināmība ir kļuvuši mums īpaši svarīga.

Pēc ārkārtīgi nepatīkamas acs procedūras, kuras uzdevums ir padarīt manu konusa-veidīgo labās acs radzeni paklausīgāku pieņemamai optiskai ģeometrijai, no rīta pamodos lielās sāpēs. Acs skalošana pēc būtības paredzēja tās atraušana vaļā. Parasta dienas gaisma bija tik intensīva, ka uz brīdi likās, ka veikt lobotomiju ar gaismas stariem varētu būt ne tikai humānāk, bet arī prakstiskāk un ātrāk. Šīs gaismas spēks uz brīdi lika man nodomāt, ka šādi spīdēt var tikai debesu vārti, tomēr tas paredzētu pieņemt par varbūtību, ka mūsu tēvs debesīs tomēr ir īsts.

Pirms nedēļas uzzināju, ka debesu tēva eksistenci atzīst arī Māte-Latvija. Evika Siliņa nav tavs usual politiķis <c> ar apšaubāmu karjeras kāpņu līkni, VIP biļetēm un Krišija reisiem, vai smaidu, kurš izskatās pēc pirmajiem Facebook emoji. Evika Siliņa nav Latvijas politikas labāko krūšu īpašniece (lai piedod man Petraviča, bet 5 gadu starpība ir un paliek 5 gadu starpība). Evika Siliņa nav vienkārša "padomi, kā nekad neģērbties sabiedrībā" influencere. Nē, draugi.

Evika Siliņa ir dieva izraudzīta Ministru Prezidente.

Tagad lēna ieelpa, un lēna izelpa. Ļauj šiem kunga stariem absorbēties savos pezanta audos.

Dievs nonāca pie Evikas, un deva tai 24 stundas, lai pieņemt izvēli. Evika sāka domāt. Tas, protams, nāca ar grūtībām, jo "domāt" ir koncepts, kurš ir tikai attāli zināms Letlandes politikāņiem, un tā apgūšanai būs nepieciešami vairāku gadu desmiti. Bet viņa domāja. Domāja, vai būt par labu māti bērniem ir svarīgāk par YSL svārkiem un (apparently) Massimo Dutti vīriešu žaketi. Domāja, vai darboties sev ierastā lomā pie sekretāra galda nebūtu labāk. Domāja, vai nav tā, ka valsts vadīšanai ir nepieciešama vismaz minimāla izpratne par tā saucamo "state-craft", un vai pieredze šajā jautåjumå ir svarīga.

Bet Evika izdomāja. Un Evika teica jā.

Jo dieva griba ir spēcīgāka par veselo saprātu un vesēlo saprātu. Un Evika Siliņa ir dieva balss. Balss, kura bija jānes letlandes tautas ausīs.

Par to, vai Evika Siliņa kļuvusi par kārtējo reliģijas upuri, var lemt katrs no mums individuåli. Es nemācēšu teikt cik aklus bērnus viņa padarījusi par redzīgiem, cik kurlos par dzirdīgiem, cik impotentus par potentiem (atzīšu, ka veiksmīgāka drēbju izvēle iespējams ļautu viņai panākt rezultātus šajā jomā). Vienu var pateikt skaidri - viņa padarīja generational idiotus mūsu kliķes kribā par vēl lielākiem generational idiotiem. Un tas, man jāatzīst, ir dieva rokas cienīgs sasniegums. Jo pie visas skepses, kas meklējama manī (cilvēkā, kurš pēc horoskopa ir dalbajobs), pievienot 48. hromosomu 47 hromosomu nēsātājiem, un pievienot to 2 gadu laikā, man likās neiespējami.

Iepilinot acīs steroīdu pilienus, un paceļot telefonu, ieraudzīju kaudzi ar delfu paziņojumiem. Starp ikdienas notifikācijām par kārtējo 47. hromosomas īpašnieka atstādināšanu no valsts ierēdņa amata, ieraudzīju kaut ko, kas lika gribēt piezvanīt savam ķirurgam, un pateikt ka ar manu redzi kaut kas nav kārtībā: Jēzus tika sists krustā. Brīvprātīgi.

Dieva izraudzītā Ministru Prezidente Evika motherfucking Siliņa ir atkāpusies no amata. Un tā mūsu tauta ir zaudējusi savu mesiju. Mūsu Muhameds ir kritis, mūsu Krišna ir devusies Sansarā, mūsu Bibi Netanjahu nudien ir ar AI ģenerēto 6. pirkstu. Un Evika krita par mūsu grēkiem, par mūsu nākotni, par jums, nepateicīgajiem pezantiem, un lai jūs nemaz neuzdrīkstētos vairāk čīkstēt par savu dzīves kvalitāti, jautājumiem valdībai, hipotēkām un kredītiem. Evika ir atdevusi dzīvību, lai uzņemties atbildību...

Tikai ir viena problēma. Brīvprātīga upurēšanās neparedz nekādu atbildību. Un Māte-Latvija <c> to arī neuzņēmas. Un mana čīkstēšana nekur nav pazudusi. Hipotēka turpat bankā. Līzings palicis dārgāks par 1 imagināro eribora vienību kopā brīža, kad sāku šo rakstīt. Jautājumu valdībai ir vēl vairāk.

Tad par ko mira Evika Siliņa?

Par visu huiņu, kas notiek Latvijā pēdejo gadu laikā. Par koalīciju ar regresīvajiem, par spļaušanu sejā tiem, kuriem ir īsts darbs, par finansiāliem interkorsiem ar Eirboltiku <c>, par idiotu baru, kuru turējusi sev apkārt visus šos gadus , par nespēju veidot elementāru dialogu ar sabiedrību un citiem retardācijas spēkiem, par nespēju noskaidrot to, kurš māk uzlikt vismaz pāris kilometrus dzelzsceļa nezogot 10 kilometrus procesā. Par to, ka šim darbam viņa nebija, nav un nekad nebūs bijusi piemērota.

Tad sanāk, ka Evikas nāve bijusi parasta sagadīšanās?

Nop. Evikas nāve ir slepkavība. Un šo slepkavību veica 2 nezināmas izcelsmes droni, kuri pārlidojuši mūsu robežu pāris dienas iepriekš. Tie paši droni, par kuru laicīgu notriekšanu maksājam 2% no valsts kopējā IKP. Tie paši droni, kura lika izskatīties mūsu aizsardzības ministriem kā inversam Lerojam Dženkinsam <c>. Jo precīzi tik ļoti vārga bija dievišķās Evikas Siliņas valdība visus šos gadus. Un trāpot tukšai naftas cisternai, drons trāpīja pēdējā Evikas horkrustā, kas turēja viņas dievišķo būtni pie dzīvības.

No kurienes bija tie droni? No Ukrainas vai no Krievijas? Tam vairs nav nozīme. Šie droni nāca no tā paša dieva, kurš pateica Evikai Siliņai, ka vadīt valsti ir viņai pa spēkiem. Un ja šis dievs ir spējīgs labot savas kļūdas, tad es varu cerēt tikai uz to, ka rudenī mēs mācēsim labot savējās <c>.

In hindsight, varbūt lietot drēbes ar dekoltē tomēr būtu laba doma. Jo tad es kaut uz brīdi nolaistu galvu lūgsnās par Evikas dvēseli pēc prāvieša ceļa, kura rezultātā viņa gāja bojā.

Ķirurgs ieteica man neskatīties ekrānā ilgāk par 40 minūtēm, bet man dievu nav. Tāpēc man tagad sāp acs, un steroīdu pilieni ir sāpīga lieta.

Pats vainīgs.