Operācija "pizdamoika", jeb kā priecāties par mazajiem dzīves sīkumiem

No sīkumiem sastāv dzīve, un pirms sāc gigglot - nē, tā nebija remarka par savu dzimumlocekli.

Būdams bērns, kuram vēl nespieda vecais zābaciņš ar un bez adekvāta "rīzoninga", mācēju priecāties par šķietami vienkāršām lietām. Karlsons saldējums (man šobrīd riebjas saldējums), minerālūdens ar garšu (minerālūdens man šobrīd asociējas ar paģiru garšu), vai vienkārši ar nopietnu jebaļņiku apmīzt pleskodāles veco dārziņu bomžu būdu sētu (i plead the fifth par to, kā es šobrīd izturētos pret tādu hobiju).

Nesen dzīves mazie prieki pārsteidza mani no jauna - dzīvesbiedrene ieradās mājās, un ar bērna prieka pilnu balsi pajautāja man: "Vai tu zini kas ir pizdamoika <c>?".

Tajā brīdī arī saproti ko nozīmē "smieties kā bērns" - rēkt par to, ka frāze izklausās smieklīgi, neiedziļinoties tās saturā. Daukas "Kā rodas bērni" multenes geštalts nevienu letiņu bērnu nav padarījis nedz seksuāli izglītotāku, nedz nobriedušāku: dzirdam par peni vai pretējo aksesuāru - sākam smieties. Nekas nemainās.

Novērtēt mazos dzīves sīkumus tobrīd bija pārsteidzoši svarīgi, jo kārtējo reizi biju pats vainīgs - pārmaiņas pēc zviedru mīklu žurnāla vietā izdomāju palasīt vietejās ziņas.

Vietējo ziņu koncepts Letlandē ir īpašs - neviens no tiešsaistes ziņu portāliem pat neslēpj, ka galvenais uzdevums nav informēt par notiekošo pasaulē-pasaulītē, bet gan vairot mūsu tautas spēku ar absolūtu visslikti.lv ambiento atmosfēru, par kuru sapņotu pat Kristofers Nolans. Un ja zviedru mīklas darbojas pēc labākām Stokholmas sindroma tradīcijām, turot tevi ieslodzījumā ar "6 burti pa vertikāli, sākas ar "pi", bet diezvai beizas ar "zdec"", tad Evikas portrets kārtējā sāgā par Eirboltika veģetatīvā stāvokļa uzturēšanu noteikti nav tādās attiecības ar tavām smadzenēm, kurām esi devis vismaz kaut kādu informēto piekrišanu.

Tomēr viss slikti hipnoze iestājas mērkaķa ātrumā, un izvairīties no dūmerskrološanas vairs nevar, gluži kā nevar izvairīties no kārtējā pazemojuma Pasaules hokeja čempionātā, kas gan vēl nav sācies, bet nav arī aiz kalniem... nu, saprati domu.

Vajag naudu. Viss ir slikti. Letiņam jāvar lidot uz Eiropu, pat ja vidējais letiņš nedz to var atļauties, nedz vispār zin, ka tādas opcijas ir lukratīvas. Jada-jada. Vobšem, nekas jauns, tipiska valsts dotēta uzņēmuma teātra čīkstēšana. Vajag priecāties par sīkumiem, draugi, vismaz šoreiz tas nav nanoūdens. Tomēr nonākot līdz sekcijai par Mātes-Latvijas epifānijām un dedzīgu vēlmi glābt Eirboltiku par katru cenu <c>, pēkšņi galvā saslēdzās paralēlā realitāte.

Nepilnu pusgadu atpakaļ mūsu prieks un acuraugs stāvēja uz sava kriba lieveņa ar kolēģēm, un ar Klēras Andervudas cienīgu nicināšanu bļāva sejā skolotājām un izglītības iestāžu personālam par to, ka pa labam viņiem vajadzētu lasīties kaut kur uz tirgus stūra, jo tur iespēja dabūt papildus kapeiku par labi padarītu darbu ir lielāka, nekā no mūsu valsts kases. Nezinu, vai viņai kas pielipa no Orbāna brīdī, kad nācas izvairīties no ungāru speķa slapjās bučas ar Oleksandra Usika cienīgām reakcijas spējām, bet traģikomēdijā kas norisinājās pie MK pakājes, ministru prezidente (pārmaiņas pēc nosauksim viņu tā) izskatījās pārsteidzoši līdzīgi ungāru skūpstu vārmakam, kad šamējais ar tik pat taisnu ģīmi un rajona turētāja brāvurību stāstīja ungāriem par to, ka Zeļenskis naktī apēdīs viņu bērnus, un tāpēc prese nevar būt brīva. Tikpat uzstajīgi Letlandes valdības visgalvenākā galva ieskaidroja ahujevšajiem izglītības pezantiem par to, ka cerības uz labāku dzīvi viņiem paliek tikai Raiņa grāmatās, un nekādas naudas nebūs. Jo koalīcija vienmēr ir pirmajā vietā.

Kontrastējot ar šo deviņdesmito gadu reketa šarādi, manu acu priekšā stāv bilde ar Māti-Latviju, un Māte-Latvija <c> ir skumjās un asarās. Viņa ir gatava iet uz pilnu banku. Atrisināt domstarpības starp vadošajām partijām. Rast mieru, Jēzu, un saticību starp visiem Letlandes politiskajiem spēkiem. Viņa ir GATAVA !!! IZJAUKT KOALIITSIJU !!! , atlaist kolēģus, pamest viņu smilškasti ar savām mantām un kruto plastmasas lāpstiņu no Depo. Vai skolotāji ir likuši parādīties sirdsapziņai.

HUJU, BĻEĢ. Tas vienkārši tāpēc, ka valsts nedod Eirboltikam nawdu.

Tobrīd man pie kājas sāka rīvēties mans suns, un prasīt doties ārā. Pie šāda notikuma pavērsiena uz brīdi pazūd hipnoze, bet ar to brīdi pietiek, lai izlektu no tas hipnozes ārā ātrāk, nekā es izlecu ārā no auksta dīķa, kad iebrienu tajā līdz potītēm pālī lieloties čomiem, ka māku ziemas peldes un kačāt imunitāti krutāk par antivakseriem.

Mazliet sakopojot domas, saproti, ka neskatoties uz to, ka tikko redzētais un piedzīvotais ir pretīgi, ticēt uz kaut kādu taisnīgumu no valsts puses ir naivi.

Atrodoties "man rūp" prizmā, šīs situācijas ir emocionālas, bet intelektam degradējošas. Jo dzīvojot realitātes prizmā, ir absolūti skaidrs, ka valsts iekārta ir nekas cits kā bizness. Biznesā nav vietas vārgiem skolotājiem, akadēmiski izciliem prātiem. Biznesā vieta ir tikai veiksmes stāstiem, un cilvēkiem, kuri šo stāstu veido. Valsts iekārtu varam salīdzināt ar benzīntanku biznesu. Tikai valstis un to iekārtas ir dažādas. Tāpēc ir valstis, kuras ir staltas un sārtas kā Orlen un Circle K, ar attiecīgi invazīvu, bet veiksmīgu biznesa modeli, un ir valstis, kuras ir kā Gotika Auto. Visi zin kur tās benzakolonkas atrodas, bet neviens nesaprot, kā tā būda vēl stāv. Kāda valsts - tāds veiksmes stāsts. Bet jāuztur tas ir. Nevis tāpēc, ka to vajag tev, vai man. Bet vienkārši vajag. Pat ja tā saglabāšana prasīs ignorēt to faktu, ka pateicoties tādiem pajolu menedžeriem, kādi ir Eirboltikā, pasaulē izveidoja kredītreitinga konceptu. Un Eirboltiks ir kā apsēsts fēniksa apmeklētājs - gatavs zvanīt visiem čomiem, lai paņemt uz viņa vārda es-em-es kredīta aizdevumu, tikai lai eventuāli ielaist to atpakaļ vienrocī, lai atspēlētu naudu, kuru papisa jau 10 gadus atpakaļ.

Bet kaut kas līdzīgs Eirboltikam ir arī manī. Jo tāpat kā viņi ignorē patieso lietu būtību, es vēlreiz saldi pasmejoties par vārdu "pizdamoika" nemaz neaizdomājos, ka tai lietai ar ģenitālijām nav nekāda sakara, jo patiesībā ar to lietu mazgā dirsu.

Kamēr veicu šīs pārdomas, suns jau paspēja piemīzt māju. Un tāpat kā Evikai ir jāvāc pēc saviem startaperiem, man jāvāc pēc sava suņa. Mazie dzīves sīkumi.

Pats vainīgs.