Sveicieni, jeb kā es apzināti iedriftēju pusmūža krīzē ar bembi, kura man nav

Pusmūža krīze ir interesants koncepts.

Vienu rītu tu pamosties pelēkā Rīgas miglas caurējā, un entuziastiski taisies uz darbu, lai 2 minūtes pirms iešanas ārā no durvīm noņemt apavus, un uzrakstīt darba čatā "šodien strādāšu attālināti", nākamo rītu pamosties pie vienas no 17 saulainajām Latvijas dienām, nolamājies par to, ka palika tikai 16, noskaiti tēvareizi par Evikas Siliņas libido saglabāšanos vēl vismaz 3 dienas, uzmet vakardienas t-kreklu, un pēc 3 minūtēm stāvi sastrēgumos aiz vecas V70 tupeles, kas pūš tev dīzeli tieši jebaļņikā, jo turēt vaļā logu pie +3 grādu temperatūras lai veipot Igaunijā pirktu veipu ir svarīgāk par plaušu veselību.

Tomēr dažreiz notiek anomālijas, un vienu rītu pamostoties, tev negribās neko. Nedz pīpēt pie nosūcēja, nedz sapņot par Evikas šiko dekoltē, nedz čufānīt V70 izpūtēja atgāzes. Itkā krāns stāv, panikas lēkmes par 37. sirdstrieku no paaugstināta asinsspiediena dēļ 3x dienā izsmeltās igauņu mentola burvības nav bijušas jau 5 dienas, bet kopējā sajūta ir tāda, ka kaut kas nav. Līdzīgi kā brīžos, kad lepni pird cerībā palaist garnīru caurās apenēs, bet sanāk tikai nodevīga trompete un klusuma brīdis lamājot sevi par to, ka tāpat smird.

Kā vēsta jaunlatviešu teiciens - ja smird, tad dūmo, ja dūmo, tad hostelis merķeļa ielā. Dūmo jau kādu laiku, bet līdzīgi tam, kā Kaspars Daugaviņš saprata mēdiju skepsi par viņa spējām atvest meitai medaļas tikai brīdī, kad atcerējās ka pretuzbrukums uz Latvijas izlases vārtiem nav bezmaksas Quest 3 VR experience, bet nodokļu maksātāju apmaksāts brauciens lai vismaz pacensties uzspēlēt hokeju, arī es sapratu, ka pusmūža krīzes attālums ir īsāks par attālumu starp Shahed dronu un ASV peldošo RIX lidlauku Hormucas starpenē (probably, real time dati). Simptomi sākās jau agrāk, un retrospektīvi atskatoties - tam nav nekāda sakara ar vilšanos Evikas garderobē. Tam nav arī sakara ar to, ka nopirsties ir kļuvis objektīvi sāpīgi, un lielākā ikdienas trauma vairs nav salauzts pirksts pēc bujāna vecrīgā, bet gan ģībonis no tā, ka par ātru piecēlies no tualetes poda. Iemesli ir tajā, ka verdošs katls nemaina tilpumu, bet ikdienas un globālais ienākošās bulšits ("Kronis" sēņu zupiņas metaforiskā izpildījumā - lai tomēr poētiski) līst ar ātrumu, kas pārsniedz verdošās masas iztvaikošanu.

Atmetot malā daiļdiršanas blatošanu, kas ir vienīga lieta, ko man iemācīja literatūras stundās, kurā trenēju palaist klusos pirdienus klases teicamnieces virzienā bez pārlieku lielas vibrācijas - ir palicis zajebal. Tikai ja kādreiz zajebal veiksmīgi kupējās ar sarkanās tērvetīties četrpaku (lai deg ellē tas, kurš izdomāja zaļo), un nākamās dienas paģiras veiksmīgi kupējās ar diazepāmiņu (lai paradīzē pie jaunavām vieta tam, kas izgudroja šīs brīnumzāles), tad šobrīd sarkanā tērvetīte uzmet lūpu kā Eliota "pilsētas meitene" dziesmas galvenā varone, un tu paliec sēdēt dīvānā kā dziesmā aprakstītais bagātais švīts, tikai izbaudīt normāla cilvēka miegu savā gultā nav lemts, jo sarkanās tērvetītes dvaša provocē dzīvesbiedreni pasūtīt tevi, maigi sakot, nahuj (ironiski, ne?). Un kur nahuj, tur pašreflektēšana.

Uz ko tad īsti reflektēt 2026 gadā kopš Jēzus piepildīja savu pusaudzes geštaltu, un dabuja pa naglai starp metakarpālām locītavām (imagine "leopards ate my face" momentu, ja tas džeks tomēr bija īsts, un ieraudzītu, ka viņa upura outputs ir bijis negatīvs, bet pagaidot 2000 gadus viņa izgājiens vismaz būtu stilīgs starp pusaudzēm)?

Par to, vai pareizi teikt "petene" vai "vaginālā atvere", jo "čoža" ir kinda pretīgi? Būtu forši, ja dzīve būtu tik vienkārša. Jo sarkanās tērvetes zirgs ir tikko ieņēmis viagras tabletes, un gatavojas ieņemt ar taviem neironiem. "Petene" vai "čoža" vietā ieslēdzās izvēle starp "šņabis" un "viskijs", jo kā jau pusmūža krīzes prodromai stadijai pienākas, ikmēneša iztika ir pietiekama cienīga, lai zāļu skapītī vienmēr atrodas kāda pusizdzerta pudele no iepriekšējiem dzīvokļa pritoniem ar citiem agrīnās pusmūža krīzes adeptiem/dalbajobiem, kurus ar lepnumu saucu par saviem labākajiem draugiem.

Tomēr ar vecumu nāk arī miglaina apziņa par to, ka spēlēt tamagochi ar savu rītdienas pašsajūtu paliek tikpat perspektīvi kā slīcināt savu algu novomatic vienrocī ugunsputnā, un būdams svaigs un lepns "zaudēt/zaudēt ir luuuuzeru mentalitāte" adepts, izdarīju izvēli par labu Netflix n Misery sesijai, lai novērst domas.

Palaižot netflix randomizātora alogritmu uzdūros uz filmu ar kaut kādu džeku ar pūdeļa frizūru, un uzliku to fonā, ļaujot sarkanajiem zirgiem pabeigt savas neķītrās darbības manās nervu šūnās. Tomēr reflektēšanas murgu idejas nelika mieru, līdz ar to čirkainais salāts, kurš tobrīd kaut ko entuziastiski skaloja savai neproporcionāli glītākai sarunu biedrenei, palika otrajā plānā, un domas par sevi un lietām man apkārt sāka gūt virsroku.

Apziņa par zajebal bijusi jau kādu laiku, bet veidi kā to risināt ir pārāk daudz, lai manas sarkano izvirtušo tērvetes ērzeļu apsēstās smadzenes spēj to risināt punch-san japāņu mērkaķa ātrumā.

Varbūt depresija? Manas elementārās medicīnas darbinieka smadzenes saprot, ka nē. Garlaicība? Nu jā, un ūdens ir slapjš. Kaut ko mainīt dzīvē? Okei, bet ko? Iet politikā? Brēmanis vēl nav izmests no Rīgas domes, ta kā vakantā vieta, kas paredzēta kokaīna lāčiem vai pusmūža krīzes pamatskolas 1. klases skolēnam nav atbrīvojusies, un kauties ar Mairi Briedi par viņa vietu var beigties, maigi sakot, letāli.

Terapija?..

Čirkainais dalbajobs uz mana varenā ķīniešu platekrāna TV proaktīvi drukā koda rindas. Skatoties uz viņu, man sāk parādīties idejas. Vai pasaulē ir kāds cilvēks, kurš izveidoja veiksmīgu "engeidžmenta tīklu", jo pasaule ir netaisna un pilna ar idiotiem?

Šajā brīdī zirgi pameta stalli, un atnāca šomase-type-of atklāsmes par personīgo pārākumu.

Starp citu, kamēr turpināju šokēties par atklāsmēm, čirkainais mudaks fonā palaida kaut kādu mājaslapu savai universtitātei. Tālāk neskatījos, huj viņ zin kas tas par čuvaku, ceru ka viņam dzīvē viss ir izdevies.

Izslēdzot televizoru, paģiru mērkaķis ar rītdienas cimbāļiem sāka dauzīt pa deniņiem - ja parasti tas nozīmē, ka jāpapildina glāzi, jo pieļāvu amatiera kļūdu apstāties, tad šoreiz gaisma tuneļa galā maigi nolika mani gulēt diagonālā pozīcijā uz L veida dīvāna, ar galvu 45 grādu leņķī pret atzveltni.

No rīta pamostoties botas nebija īsti ar mazutu pilnas, bet sajūtas bija citādakas. Dīvaina sajūta, kas raksturo sen nepiedzīvotu konceptu ar nosaukumu "mērķis". Mērķis neslīkt sevis žēlastības seansos ar pivcīša starpniecību pie Netflix, bet rast veidu kā depolarizēt negatīvos elementus no savas dzīves, daži no kuriem nav no manis atkarīgi.

Tāpēc tika pieņemts pārdomāts lēmums rakstīt blogu. Paldies dievam, ka daba mani ir apdalījusi visādos iespējamos veidos, līdz ar to es nevaru nodarboties ar bjūtī bloggingu. Tad atliek banāla grafomānija. No defekta par efektu - pasaule ar katru dienu sagādā arvien vairāk jauna bezmaksas kontenta, un manuprāt būtu grēks to neizmantot. Politika, veloceliņi, Staķa stabiņi vai vienkāršs letiņu debīlisms. Īsāk sakot, indīga grafomānija.

Būdams altruists, šo prieku negribu atstāt ekskluzīvi sev, jo dalīta sāpe ir pussāpe, bet dalīts prieks ir atbilstoša ķecerība manam AiKjū. Tāpēc šajā platformā savas pusmūža krīzes vakara panorāmas varēs veidot arī citi cilvēki. Būdams apveltīts ar okei AiTī spējām, šajā platformā var reģistrēties un gudri dirst. Savukārt es varu kurēt kontentu, un likt atbilstošus tagus urlām pie viņu profiliem. Izklausās pēc win/win - gan citiem draugs, gan priekšnieks. Viss, kas vajadzīgs tēvzemi apdzīvojošam homo sapiens.

Kāda ir morāle? Morāle ir tāda, ka līdzīgi 18 gadīgam BMW šoferim tika pieņemts labs lēmums. Lēmums, kas var izdarīt kaut ko labu sabiedrībai, un kaut ko labu sev. Ja 18 gadīga bembista gadījuma tas nozīmē izsmērēties pirmajā līkumā ar 180 km/h, tad manā gadījumā - neapgrūtināt cilvēkus ar čīkstēšanu, bet pavērst to produktīvā gaisotnē. Galu galā, abos gadījumos visi ir uzvarētāji.

Uz šīs nots pirmā grafomānijas sesija ir noslēgusies. Ceļš ir nezināms, viņa ceļi ir neizdibināmi. Kas no tā sanāks - man nav ne jausmas, un laikam tas ir labākais, kas var notikt uzsākot šo posmu.

Ja sanāks kaut kas foršs - ahujenna.

Sanāks huiņa?

Pusmūža krīze sāp. Pats vainīgs.